Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Dekāns prof. Gundars Bērziņš
Gundars Bērziņš: Politisko partiju programmu ekonomiskās sekas

30.07.2018.

Jebkuras valsts spēja izpildīt sociālo programmu saistības ir tieši proporcionāla spējai iegūt ieņēmumus dažādu nodokļu un nodevu veidā. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā izklausās, jo iedzīvotājiem un uzņēmumiem piemīt izvēles brīvība, kurā valstī dzīvot un strādāt. Tas nozīmē, ka ekonomiski aktīvie iedzīvotāji migrē uz valstīm, kuras labāk nodrošina viņu mērķu sasniegšanu, savukārt uzņēmumi izvēlas valstis, kuru nodokļu sistēma, iedzīvotāju pirktspēja, infrastruktūra, darbaspēja pieejamība un citi nozīmīgi faktori vairāk atbilst uzņēmēja mērķu sasniegšanai. Visus iepriekšminētos faktorus sauc par valsts konkurētspēju. Ņemot vērā Latvijas un pasaules pieredzi, mums jāapzinās, ka globalizācijas apstākļos tikai lielās valstis varēs atļauties diktēt savus noteikumus. Savukārt pārējām valstīm, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju labklājību, būs jākoncentrējas uz savas konkurētspējas paaugstināšanu, lai sekmīgi konkurētu gan par saviem iedzīvotājiem, gan saviem un citu valstu uzņēmumiem. Neraugoties uz to, ka Latvijā partijas savās politiskajās programmās salīdzinoši maz koncentrējas uz ekonomiskajiem un valsts konkurētspējas jautājumiem, lielāku uzsvaru liekot uz sociāla rakstura jautājumiem, iedzīvotājiem būtu nepieciešams analizēt un izvēlēties to politisko spēku, kurš spēj ne tikai solīt, bet arī realizēt solīto. Turklāt ievērojot ekonomiskās likumsakarības un izvairoties no populisma, jo ne vienmēr sociāli vēlami un pareizi lēmumi ir ekonomiski iespējami.

Lai izvērtētu partiju ekonomisko programmu piedāvājumu, ierosinu izmantot trīs vienkāršus kritērijus, kas formulēti jautājumu veidā. Pirmais - vai programmā ir skaidri definēti ekonomiskās attīstības mērķi un rādītāji, vai tie ir vērsti uz iedzīvotāju labklājības un uzņēmumu, kā arī valsts konkurētspējas palielināšanu. Otrais - vai programmā izvirzītie mērķi ir skaidri un loģiski pamatoti, ir norādīts to sasniegšanas ceļš. Trešais - vai ir skaidri un loģiski definēti ieņēmumu avoti, vai izdevumu un ieņēmumu apjoms ir sabalansēts un ilgtspējīgs (neradīs šķēršļus ekonomiskās izaugsmes un sociālās politikas mērķu sasniegšanai). Tālāk apskatīsim Saeimā pārstāvēto partiju programmu ekonomisko bloku, kā arī izvērtēsim četru gadu laikā sasniegtos rezultātus. 

Apskatot Saeimā pārstāvēto partiju programmas no pirmā definētā kritērija skatupunkta, partiju redzējums ir ļoti atšķirīgs, piemēram, No sirds Latvijai programmā konsekventi izvairās runāt par attīstību un konkurētspēju, bet mērķu formulējums ir uz procesu orientēts -«.... rūpīgi saimnieki ir gatavi vadīt Latviju, izskaust korupciju un politiķu alkatību un radīt apstākļus, kuros Latvija kļūs par valsti, ar kuru lepojamies». Savukārt realizācijas sadaļā lielākoties ir deklaratīvi paziņojumi par veicamajiem darbiem, sīkāk nepaskaidrojot to realizācijas mehānismus, tomēr uzsverot dažādus konkurētspēju netieši veicinošus faktorus, piemēram, «izveidosim Nacionālo inovāciju sistēmu», «stiprināsim profesionālo izglītības iestāžu un reģionālo augstskolu sadarbību», «īstenosim viedu dabas resursu izmantošanu». Par to, kā finansēt iepriekš izvirzītos mērķus un sociālā atbalsta programmas, No sirds Latvijai nav devusi nekādas norādes. Līdz ar to šī ir sadaļa, par kuru vēlētājam būtu jāprasa papildu skaidrojums, jo, tikai saņemot atbildes uz šiem jautājumiem, būtu iespējams izvērtēt partijas programmas ticamību un atbilstību katra konkrētā vēlētāja interesēm. Vienlaikus jāatzīmē, ka partijas programmā ir salīdzinoši daudz pievērsta uzmanība sociālajiem, izglītības un zinātnes jautājumiem. Savukārt, vērtējot partijas padarīto četru gadu laikā, jāsecina, ka ļoti plaši formulētie mērķi ir daļēji izpildīti veselības aprūpē un profesionālajā izglītībā, bet pārējās jomās rezultāti ir nepārliecinoši. Tam gan ir arī objektīvs iemesls - partija visu periodu ir atradusies opozīcijā. Nacionālās apvienības partijas programmā lielākoties uzsvars tiek likts uz Latvijas Republikas Satversmē ierakstīto mērķi - «garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem». Satversmē šāda pieeja ir pareiza, jo tā ir rakstīta gadsimtiem, bet partijas programmai būtu vēlama lielāka konkrētība, jo tā tiek rakstīta četriem gadiem. Vienlaikus jāatzīmē, ka šī programma ir ievērojami konkrētāka nekā No sirds Latvijai, jo tā iezīmē prioritātes, kas netieši veicinās Latvijas konkurētspēju, piemēram, «līdzsvaroti tiek attīstīti dabiski izveidojušies reģionālie centri» un «īpašu atbalstu ekonomiski mazattīstītākos reģionos saņem ražojošie uzņēmumi». Savukārt ekonomiskā izaugsme tiek balstīta uz augstākas pievienotās vērtības radīšanu un emigrējušo tautiešu, ne viesstrādnieku, piesaisti, bet ieņēmumu sadaļa tiek apskatīta tikai ģimenes atbalsta sadaļā, uzsverot nevienlīdzības aspektus un atbalstu ģimenēm ar bērniem.

Arī Nacionālās apvienības partijas programmā nav atrodama skaidri definēta valsts ieņēmumu veidošanas un attīstības politika, aprobežojoties ar attīstības nacionālo un ģimenes dimensiju. Apskatot sasniegto rezultātu atbilstību programmai, var secināt, ka liela daļa solījumu tomēr nav realizēti, piemēram, līdzsvarota reģionu attīstība nav notikusi. Tomēr ir arī panākumi - valsts stratēģiskie uzņēmumi ir palikuši valsts īpašumā, viesstrādnieku pieplūdums nav pieļauts un mācību valodas jautājums tiek aktīvi risināts. Līdz ar to var teikt - «ko solījām, to arī darījām», ekonomiskās izaugsmes un ieņēmumu palielināšanas jautājumus atstājot citu partiju ziņā. 

Latvijas Reģionu apvienības programma ir salīdzinoši konkrēta un aptver svarīgākos jautājumus - veselību, drošību un izglītību. Interesanti, ka partiju apvienība skaidri identificē savu vietu partiju spektrā, sevi definējot kā «centrisku partiju, kas rūpējas par labklājību». Tā arī pretendē uz cilvēku aktuālo problēmu izpratni -«vislabāk zinām cilvēku patiesās ikdienas problēmas, rūpes un vajadzības». 

Labklājība ir labs mērķis, tomēr tas viens pats nedod priekšstatu par kopējo ekonomikas konkurētspēju un neiezīmē attīstības virzienus. Saistībā ar mērķu ticamību un to sasniegšanas ceļu pamatotību, var teikt, ka arī šajā gadījumā ir vērojama vispārināta pieeja, piemēram, «ekonomiskais patriotisms ir mūsu vadmotīvs - atbalsts uzņēmumiem, kas rada darba vietas un nodarbina Latvijas iedzīvotājus». Būtu vēlams spert arī nākamo soli un skaidri pateikt, kāds varētu būt piedāvātais atbalsts, kā arī, kā tas tiks finansēts. Tas ievērojami palielinātu ticamības pakāpi izvirzītajiem mērķiem. 

Attiecībā uz valsts ieņēmumu veidošanās definēšanu un izdevumu sabalansētību apvienības programmā ir salīdzinoši maz konkrētības. Savukārt daudzus no konkrētajiem priekšlikumiem ekonomikas jomā, piemēram, valsts nozīmes ceļu infrastruktūras sakārtošana - ceļu fonda atjaunošana, ikgadējās transporta nodevas reforma, īsti nav izdevies realizēt. Tomēr viens no izvirzītajiem mērķiem daļēji ir sasniegts - samazinātā PVN likme Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem. Arī šai partiju apvienībai ir attaisnojums - tā visu laiku ir bijusi opozīcijā. 

Zaļo un Zemnieku savienība savā programmā bija iezīmējusi «trīs galvenos mērķus - drošība par valsts un ģimenes nākotni, harmoniska reģionu attīstība, izglītota sabiedrība», kas ir salīdzinoši konkrēti, tomēr neiezīmē vienotu valsts attīstības vektoru un virzienu. Piemēram, harmoniska reģionu attīstība vairāk norāda uz iekšu vērstu sabalansētu attīstību, nevis uz Latvijas starptautisko pozicionējumu. Savukārt Zaļo un Zemnieku savienības redzējums par mērķu realizāciju ir ievērojami konkrētāks nekā citām partijām, iezīmējot specifisku mērķu realizācijas mehānismu. Piemēram, pašvaldību loma, Rīgas kā metropoles potenciāla izmantošana, valsts investīciju programmas, atbalsts lauksaimniekiem, mežu un lauku teritoriju vērtību pieaugums un prognozējama nodokļu sistēma, kas kopumā dod priekšstatu par veicamajiem un plānotajiem darbiem nākotnē. Analizējot konkrētās apvienības ieņēmumu veidošanās sadaļu, redzams, ka uzsvars atkal tiek likts uz reģionālajiem budžetiem, bet par valsts budžeta ieņēmumiem netiek runāts vispār, tāpēc ticamība konkrētajām aktivitātēm ievērojami krītas. Zaļo un Zemnieku savienībai ir grūti attaisnoties par solījumu neizpildi, jo visu laiku tā ir bijusi varas pozīcijā. Līdz ar to programmā fiksētie konkrētie mērķi, kuru nav daudz, ir viegli pārbaudāmi. Piemēram, solījumi - «sekmēsim Liepājas Metalurga darbības atjaunošanu», «atbalstīsim bez darba palikušos darbiniekus» un «bankas Citadele izdevīgu pārdošanu», nav realizēti. Arī nodokļu jomā ideja par daļas UIN novirzīšanu pašvaldībām nav realizēta, bet ir realizēta ideja par pašvaldību lomas palielināšanu valsts lēmumu pieņemšanā. Ir arī virkne citu realizētu lietu, piemēram, «palielināsim aizsardzības budžetu, modernizēsim bruņotos spēkus, izstrādāsim jaunu valsts operatīvās aizsardzības plānu», «stiprināsim Zemessardzi un Jaunsardzi», «integrēsimies NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā». Partija Vienotība savā programmā atsaucas uz Nacionālo attīstības plānu 2014.-2020. gadam un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam. Kopumā var teikt, ka partijas Vienotība programma ir salīdzinoši konkrēta, ar konkrētiem mērķiem un uzdevumiem, kas rada priekšstatu par plānotajām darbībām un rada priekšnoteikumu skaidram rīcības plānam, piemēram, “izveidot Latvijas Izaugsmes banku valsts atbalsta programmu uzņēmējdarbības uzsākšanas un investīciju piesaistes īstenošanai”. Interesanti, ka “Vienotībai” programmas dokumentā ir minēti ļoti konkrētas un realizējamas rīcības un plānotās darbības, tomēr arī šajā programmā trūkst ieņēmumu sadaļas, tas ir, skaidri definētas nodokļu politikas, kas dotu priekšstatu par plānoto pasākumu realizācijai nepieciešamajiem līdzekļiem.

Saistībā ar programmas realizāciju, jāsecina, ka programmā atspoguļotie mērķi un uzdevumi ir realizēti, piemēram, kļūt par OECD dalībvalsti, palielināt Latvijas enerģētisko drošību. Savukārt ar solīto ēnu ekonomikas apkarošanu kā arī ar ES labklājības līmeņa sasniegšanu neiet tik gludi kā vēlētos, ievērojami sliktāk kā igauņiem un lietuviešiem. Kopumā var teikt, ka lielu daļu no uzstādītiem mērķiem un uzdevumiem “Vienotība” ir izdevies vismaz daļēji attīstīt pareizā virzienā. “Saskaņa” savukārt savā programmā uzsver taisnīgumu un valsts atbalstu ekonomikas attīstībai, un līdzīgi kā Reģionu apvienība ir definējusi savu politisko pozicionējumu – “Sociāldemokrātiska partija”, kas izvirza divas prioritātes - “valsts aktīvu līdzdalību ekonomikas attīstībā un taisnīgu nodokļu sistēmu”. Tas skaidri liecina par partijas vēlmi pēc valsts regulējuma pieaugumu un lielāku iesaisti uzņēmējdarbībā, kā arī nodokļu pārdali par labu sociālajiem mērķiem. “Saskaņas” programmā ir sadaļa par ekonomikas stimulāciju un tiešu atbalstu jaunu darba vietu radīšanai, kā arī 0% likme reinvestētai peļņai un 5% pārtikai, konsekventa minimālās likmes celšana. Arī “Saskaņas” partijas programmas sadaļa, kas attiecas uz ieņēmumu pamatotību, ir ļoti konkrēta un var teikt, ka ir lielā mērā arī realizējusies dzīvē citu partiju virzītajos dokumentos un likumu grozījumos.

Izvērtējot kopējo rezultātu var teikt, ka senais teiciens “ko nevar nomērīt, nevar vadīt” ir attaisnojies. Partijām, kas ir precīzāk formulējuši savus mērķus un uzdevumus, ir izdevies labāk sasniegti rezultātus, pat atrodoties opozīcijā. Kopumā jāsecina, ka partijas programmās lielāko uzsvaru liek uz dažādu procesu regulējumiem, kā arī ierobežojumiem, aplami pieņemot, ka uzņēmējdarbība, starptautiskā konkurētspēja un cilvēku iniciatīva nav jāatbalsta un viss notiek pats no sevis. Šis jau ir filozofisks jautājums, vai valsts loma ir regulēt cilvēku iniciatīvu, pārdalīt resursus, kā arī nodrošināt labu vidi un drošību, vai arī aktīvi darboties, lai stimulētu cilvēku iniciatīvu, veicinot uzņēmējdarbību un veidojot ilgtspējīgu attīstību. Šobrīd liekas, ka lielākā daļa Saeimā pārstāvēto partiju uz šo jautājumu sev atbildi nav noformulējušas.

Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 27.07.2018.