Personības no alkohola atkarīgo ģimenēm. Dzīves atziņas.

Sabiedrībā samērā maz pievēršas jautājumam par to, kāda ilglaicīga ietekme uz indivīda attīstību ir tam, ja ģimenē kāds lietojis alkoholu. No alkohola lietošanas sekām cieš visa ģimene, īpaši bērni. Ģimenē notiekošais visvairāk atsaucās uz bērnu personības, domāšanas veida un uzvedības attīstību. Vēlāk, kad bērns sasniedzis jaunieša vecumu, attālinoties no ģimenes un nonākot citā vidē, pārdzīvotā sekas viņam var traucēt pieteikt sevi, apgrūtināt iesaistīšanos sociālā mijiedarbībā, kā arī var uzturēt nedrošības sajūtu situācijās, kad nepieciešams iestāties par savām interesēm. Iepriekšējā pieredze diezgan bieži rada noturīgu trauksmes līmeni, kas atsaucas uz viņa uzvedību, neatkarīgi no tā, cik labvēlīga vai draudzīga ir jaunā vide.  

Alkohola atkarīgo ģimenes iekšējā dzīve bieži vien ir haotiska. Ģimenes locekļu lomas mēdz būt neskaidras, cilvēki ir pretrunu pilni, iepriekš norunātais nemitīgi mainās, jebkādas paredzamās pārmaiņas liekas apdraudošas. Ģimenes locekļu rīcību nevar paredzēt. Ir pastāvīga neskaidrība par to, kas notiks.  Bieži konflikti, dažāda veida vardarbība: fiziska, verbāla, seksuāla. Alkohola lietošanu pati ģimene noliedz, nesaredz to kā problēmu, lai arī tā ir ieilgusi. Cenšas saglabāt kā noslēpumu, kuram izvairās pieskarties un neizpaust ģimenē notiekošo. Ģimene cenšas turēties kopā un tāpēc, pakāpeniski rodas nerakstīti  iekšējie likumi, savstarpējās saziņas noteikumi,  kuri nostiprinās katra ģimenes locekļa domāšanā un uzvedībā, kas  katram no viņiem veido kļūmīgus uzskatus par sevi un apkārtējiem:

  • Cilvēkiem nevar uzticēties. Šajās ģimenēs bieži aizmirst par norunām un solījumiem, tos nepilda. Ieplānotās ģimenes svinības nenotiek. Reti iespējams paredzēt ģimenes locekļu garastāvokļa pēkšņās maiņas un viņu reakcijas. Bērns apgūst to, ka otram cilvēkam, tā solījumiem, nevar uzticēties. Vēlāk, pieaugot, viņam grūti ticēt tam, ka uz citiem cilvēkiem var paļauties, ka tie izpildīs solīto.
  • Uzticēties savām izjūtām nevar. Dzīvojot kopā ar alkohola atkarīgo bērnam regulāri nākas pārciest dažādus pāri darījumus. Emocijas bieži tiek izteiktas aizskarošā veidā, vai kā pārmetumi. Parasti emocijas pauž dzērumā, bet nākošajā dienā dzērājs par teikto jau aizmirsis. Bērns reti piedzīvo emocijas, kuras atbilst situācijas nozīmei. Tā dzīvojot, viņš mācās nerēķināties ar savām izjūtām, jo tādā veidā iespējams izvairīties no atkārtotiem sāpinājumiem. Viņam veidojas pārliecība, ka emocijas nav iespējams kontrolēt un ka to izpaušanai nav jēgas. Vēlāk, citā vidē, apkārtējiem cilvēkiem  ir neizpratne par šī cilvēka emocijām, par viņa attieksmi pret notiekošo, kas arī ietekmē viņa attiecības ar apkārtējiem.
  • Par pašu svarīgāko nevajag runāt. Par alkohola lietošanu - vissmagāko jautājumu alkohola atkarīgo ģimenēs - netiek runāts. Ģimene noliedz to, ka alkohola lietošana varētu būt viņu problēma un par to nerunā. Kad vecāki iedzēruši, tad nav iespējams runāt par alkohola lietošanu, bet kad tie skaidrā, tad visa ģimene vēlas aizmirst notikušo. Tas bērnā nostiprina tendenci nerunāt par svarīgām, nepatīkamām lietām, un arī kā pieaugušais tas izvairās runāt par sev nozīmīgiem jautājumiem.

Lai sadzīvotu ar visai nesakārtoto ģimenes vidi, alkohola lietotāju bērni savā ģimenē nevilšus pieņem noteikta veida lomu un tai atbilstošu uzvedību. Te tiks minētas biežāk novērojamās lomas:

  • Bērns - varonis. Bērns ir ļoti sekmīgs, atbildīgs un cenšas apkārtējiem apliecināt to, ka viņa ģimene ir pavisam „normāla”. Biežāk par šādu varoni kļūst vecākais bērns, kurš, pa reizei, uzņemas it kā „vecāku lomu” pār jaunākajiem bērniem. Viņš rada priekšstatu par sevi kā visai sekmīgu, kompetentu, atbildīgu indivīdu ar labiem panākumiem mācībās un vēlāk - arī profesionālajā darbībā. Šo panākumu pamatā bieži vien ir savu izjūtu noliegšana un uzskati, ka savām izjūtām nevar uzticēties, ka citiem sevi  jāapliecina kā spēcīgu personību.
  • Pazudušais bērns - konformists. Bērns cenšas būt nepamanāms, izvairās piesaistīt uzmanību vai saasināt situāciju. Bērns iemācās pakļauties bez iebildumiem, neko neplānot, neko negaidīt no citiem. Tā rezultātā šie cilvēki diezgan bieži domā, ka viņiem nav nekādas ietekmes uz notikumiem. Viņiem piemīt sajūta, ka tie peld pa dzīves straumi, kurā tiek ierauti pakārtoti citiem.
  • Mierinātājs. Šie bērni agrīni iemācās citiem izpatikt, jo tā varēja sveikā tikt cauri visai nepatīkamām situācijām. Viņi viegli uztver citu cilvēku izjūtas, ir uzmanīgi pret tām, maz rēķinoties ar savām izjūtām. Bieži vien tie ir visai iecietīgi pret citu cilvēku neapdomīgo rīcību. Diezgan bieži dzīvē viņi izvēlas palīdzības darba profesijas. Šāda veida profesionālais darbs tikai palielina un nostiprina tendenci nerēķināties ar savām vajadzībām, kas var radīt risku nonākt arī vardarbīgās vai atkarīgās attiecībās.
  • Jokdaris. Kāds no bērniem cenšas ar humoru izklaidēt tuviniekus, tā mēģinot novērst saspīlējumus ģimenē vai arī mazināt savstarpējo neapmierinātību. Vēlāk, kļūstot par pieaugušajiem,  šīm personībam ir grūti aizstāvēt savas intereses, pieņemt neatkarīgus lēmumus, jo viņi nespēj izturēt ieilgušas saspīlētas, konfliktējošas situācijas.  
  • Grēkāzis. Šie bērni bieži tiek uzskatīti par „ģimenes problēmu”. Skolā nereti viņi iekuļas dažādās nepatikšanās, reizēm tās saistītas ar alkoholu vai narkotikām. Ar savu grēkāža uzvedību viņi it kā regulē ģimenes spriedzes līmeni. Tad, kad ģimenē pieaug spriedze, šis „grēkāzis” izdara kādu pārkāpumu, kas saliedē ģimeni noteiktai rīcībai, un tā uzmanība tiek novirzīta no dzeršanas problēmas. „Grēkāzim” grūti pašam izprast savas emocijas, viņš apzinās vienīgi dusmas, ko izprovocējis ar savu rīcību. Citas emocijas “grēkāzis” ģimenē ir piedzīvojis reti.

Dzīve ģimenē, kurā ir dzērājs, ietekmē visus tās locekļus un rada tiem zināmu līdzatkarību ar dzērāju. Līdzatkarīgais apgūst iemaņas rūpēties par otra cilvēka vajadzībām, uzņemas atbildību par otra cilvēka labklājības veicināšanu. Atbildības uzņemšanās par otru atsaucas uz viņa paša esamību, jo lielāko savas atbildības daļu viņš virza uz alkohola lietotāja domu, izjūtu un rīcības pārzināšanu. Tādejādi, var teikt, ka līdzatkarīgais lielā mērā palīdz dzērājam izvairīties no viņa rīcības sekām, kas traucē alkohola lietotājam mainīt savu rīcību uz labo pusi.

 

Kādas noturīgas sekas šī pieredze atstāj uz indivīdu?

Jauniešiem, kuri izgājuši cauri šādai pieredzei, ir diezgan sarežģīti iedzīvoties jaunā vidē un viņi bieži piedzīvo nemieru un diskomfortu.

Gan dažādu pētījumu rezultāti, gan psihologu konsultāciju pieredze norāda uz raksturīgākajām grūtībām tiem pieaugušajiem, kuri nāk no alkohola atkarīgo ģimenēm:

  • Pazemināta pašvērtības izjūta, pārspīlēti kritiska attieksme pret sevi. To cenšas kompensēt ar perfekcionismu, tiecas pēc atzinības, visādos veidos cenšas citiem iepatikties. Raksturīga paaugstināta atbildības izjūta, kritiska attieksme pret sevi.
  • Nedrošība saskarsmē, īpaši ar autoritātēm: piemēram, augstskolā ar pasniedzējiem vai ar jebkādiem citiem “varas” pārstāvjiem. Tādēļ, cik vien iespējams, viņš mēģina no šīm autoritātēm izvairīties un uzturēties tur, kur jūtas drošībā.
  • Pastāvīgas raizes par to, ko citi par viņu domā. Jūtas vainīgs, ja aizstāv savas intereses, ja rīkojas pašpaļāvīgi. Bieži citiem piekāpjas, nemitīgi gādā par citu vajadzībām, tādēļ pašam nereti trūkst skaidrības par savām vajadzībām un emocijām.  
  • Gatavs uzņemties atbildību par citu cilvēku rīcību, tendence attaisnot otra rīcību. Mēdz būt ļoti uzticams, pat tad, ja otrs cilvēks to nebūt nav pelnījis vai pat ir viņu nodevis, piemānījis.
  • Parasti piemērojas citiem, vairāk rūpējas par viņiem, nevis par sevi. Tuvās attiecībās nejūtas droši, jo viņam ir grūti uzticēties. Baidās zaudēt tuvās attiecības, var kļūt atkarīgs, jo baidās no atstumtības, noraidījuma, pamešanas.
  • Gatavs uzņemties vainu par attiecību sarežģījumiem, jo baidās no konfliktiem, no otra dusmām.  Nosoda un vaino sevi par to, kā otrs pret viņu izturas. Pat tad, ja attiecības ir pazemojošas vai sāpīgas, nespēj tās pārtraukt un uzsākt jaunas, veselīgākas attiecības.
  • Diezgan bieži izveido attiecības ar cilvēkiem ar līdzīgu dzīves stāstu vai ar emocionāli distancētiem cilvēkiem, vai alkohola, narkotiku, spēļu atkarīgajiem.
  • Visai raksturīga ir savu izjūtu un pieredzes noliegšana. Īsti neprot izteikties par savām jūtām, reti, spontāni izpauž emocijas un prieku. Var ātri sadusmoties, ja kas nenotiek pa prātam. Izvairās no  konfrontēšanās, tādēļ novērojama nosliece citus aprunāt, pasīvi pretoties.
  • Nepilnīgi izprot piedzīvotā ietekmi uz savu raksturu, dzīvi un uz savu ieradumu veidošanos. Sarunās izvairās stāstīt par sevi, savu ģimeni. Grūti atcerēties bērnībā notikušo. Ja pats pamana to, ka domā par pagātni, tad - lai mazinātu savu nemieru - sāk darboties vai ar ķeras pie alkohola, citām atkarību izraisošām vielām vai nodarbēm. Diezgan bieži piedzīvo izolētības, vientulības izjūtu. 

 

Vai vienkārši iekļauties jaunā vidē?

Dzīves pārmaiņās - nonākot jaunos apstākļos, citā vidē - katrs no mums izjūt neskaidrību par to, kas te būtu sagaidāms. Jauniešiem ar jau pieminēto sarežģīto bērnības pieredzi tas var radīt ne vien neskaidrību, bet arī diezgan izteiktu mulsumu. Tā ir nedrošība izprast un izzināt jaunos apstākļus, nedrošība vērsties pēc padoma, dalīties ar savu pieredzi un pieteikt sevi, lai veiksmīgāk iekļaujotos jaunajā vidē. Augstskolā šiem jauniešiem ir raksturīga tendence turēties malā, nogaidīt, uzturēt distanci ar studiju biedriem, lai arī paši vēlas iegūt jaunus draugus, sadarboties. Viņi ir nedroši ierosināt sarunas, tuvoties nepazīstamajiem jauniešiem. Bailes, kuras nāk līdzi no vecās pieredzes, tos kavē aktīvi iesaistīties komunikācijā ar svešiem cilvēkiem un traucē satuvināties ar apkārtējiem. Īpaši liela nedrošība vērojama sadarbības uzturēšanā ar autoritāriem pasniedzējiem. Nereti pēc nopietnākiem aizrādījumiem, kritikas students sāk izvairīties no pasniedzēja, tādējādi iekavē studiju darbus un jūtas ”izsists no sliedēm” uz īsāku vai ilgāku laiku. Tā pazeminās pašpaļāvība, pieaug vēlme izvairīties no attiecīgā cilvēka un reizēm nonāk pie pārsteidzīga lēmuma pārtraukt studijas - bēgt, pamest augstskolu.

Ne visiem šiem jauniešiem piemīt šīs grūtības. Tomēr tiem, kuriem bijusi šāda pieredze, vērts atpazīt piedzīvotā sekas un meklēt risinājumus, lai pakāpeniski atbrīvotos no piedzīvotā sekām un palēnām mainītu savu uzvedību. Tā kā bērnības pieredze bijusi diezgan ilglaicīga, tad arī seku pārvarēšanai nepieciešams laiks, jo tikai lēnā gaitā iespējams mainīt domāšanas veidu, izveidot citu attieksmi pret sevi un pasauli.

 

Kā varētu rīkoties, lai izmainītu savu dzīvi:

  • Papildināt savu izpratni un zināšanas par pieaugušajiem alkoholiķu bērniem;
  • Iedibināt un nostiprināt savas robežas saziņā ar apkārtējiem;
  • Ieteicams rakstīt dienasgrāmatu;
  • Ieteicams norobežoties jeb atteikties no neveselīgām attiecībām, vides;
  • Ieteicams pievienoties pieaugušo alkoholiķu bērnu grupai.

Pēdējā laikā daudzās valstīs, arī Latvijā, veidojas grupas, kur kopā pulcējas pieaugušie alkoholiķu bērni, kas, daloties pieredzē, analizē sava domāšanas veida kļūdas un to cēloņus. Viņi atpazīst līdzības savā uzvedībā un attieksmē pret sevi, tādējādi iegūst dziļāku izpratni par notikušā ietekmi uz savu dzīvi. Tas palīdz atbrīvoties no noklusētajiem pārdzīvojumiem, palīdz mainīt attieksmi pret savu pieredzi un rast spēju vadīt savu dzīvi un saziņu pašpaļāvīgākā un priecīgākā veidā.

Pieaugušo alkoholiķu bērnu (PAB) grupveida darbā, tiek izmantota 12 soļu programma, lai risinātu šīs grupas dalībniekiem  raksturīgās problēmas. Informāciju un pašpalīdzības ieteikumus par specifiskajām problēmām, ar ko saskaras cilvēki, kuri auguši alkohola lietotāju vidē, var iegūt: www.pab.org;  http://www.angelfire.com

 

Kad būtu ieteicams meklēt palīdzību

  • Vērsies pēc palīdzības, ja jūti to, ka īsti netiec galā ar savām emocijām, jūties depresīvs, vientuļš un nelaimīgs. Tad būtu vēlams tikties ar kādu profesionālu konsultantu (psihologu, psihoterapeitu).

 

Kāda veida palīdzība būtu noderīga

  • Gan individuāla, gan grupu terapija varētu noderēt pašsajūtas un pašcieņas uzlabošanai. Terapija palielina spēju atpazīt un izprast savas emocijas, spēju analizēt pieredzi, tās sekas, kā tā atsaucas uz pieeju dzīves situācijām.
  • Grupu terapija stiprina spēju uzticēties citiem, papildina izpratni par attiecību veidošanu un uzturēšanu.

Ieteikumi: Dzīvesspēka attīstīšana. Pašcieņa. Sociālā trauksme. Stresa pārvaldīšana. Problēmu risināšana. Konfliktu risināšana.

 

Kur vērsties pēc atbalsta.

LU studentu servisā, psihologs-konsultants - tālr. 67034392, e-pasts: psihologs-konsultants@lu.lv

LU Psiholoģiskās palīdzības centrs - tālr. 67034020

Krīžu un konsultāciju centrs Skalbes - http://www.skalbes.lv, diennakts tālr. 67222922

Rīga. Atkarību profilakse un palīdzība - http://www.veseligsridzinieks.lv, e-pasts: narcomania@riga.lv

Pieaugušie alkoholiķu bērni - www.pab.orgwww.angelfire.com