Digitālās tehnoloģijas ikdienā ienāk strauji un neatgriezeniski, mūsu uzdevums ir mācīties pielāgoties, izmantot savā labā. Akcijas "Strādā jebkur" pasākumos Cēsīs sastapto Signi Bāliņu aicināju uz sarunu. Viņa šajā moderno tehnoloģiju lauciņā ir ļoti pieredzējusi -Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes profesore, rektora vietniece digitālās sabiedrības jautājumos, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācijas prezidente, bijusi īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās.

-Vai mūsu valsts virzība šajā digitālajā laikmetā ir pareiza?

- Ja skatāmies no tehnoloģiju iespējām, no tā, cik esam gatavi un zinoši tās lietot, ar mums viss ir vislabākajā kārtībā. Latvijas cilvēki ir daudz atvērtāki tehnoloģijām nekā lielajās valstīs. Ja skatāmies statistikas datos, valsts pusē digitālie pakalpojumi ir attīstīti, nedaudz buksē mazie uzņēmumi.

- Iespējams, cilvēkiem nedaudz bail no tām, tāpēc mazie uzņēmēji aizbildinās, ka to izmantošana ir pārāk dārga.

- Tas nav dārgi, drīzāk te tiešām jārunā par bailēm. Martā aptaujājām vairāk nekā 50 dažādu nozaru asociāciju vadītājus, cik viņu nozare gatava tehnoloģijas izmantot, cik daudz jau izmanto. Secinājām, ka ir nozares, kur to izmanto ļoti maz, cilvēki nezina par iespējām, tāpēc domā, ka tas ir dārgi, neiespējami. Trūkst arī zināšanu, ko var gribēt no tām. Tāpēc Latvijas Universitāte domā par mācībām, un sāksim ar Cēsīm, veidojot mācības daļēji klātienē, daļēji tālmācībā, kur stāstīsim par iespējām, par mākslīgo intelektu, daudz ko citu noderīgu. Lai cilvēki saprasta, kas ir kas, lai nebaidītos, jo ļoti bieži baidāmies no tā, ko nezinām.

- Pasaules ekonomikas prognozes rāda, ka pasaule mainīsies, mašīnas arvien vairāk aizvietos cilvēkus.

- No tā nevajadzēta baidīties, bet cilvēkam jākļūst arvien gudrākam, jo tikai gudrs cilvēks var radīt gudras mašīnas, jaunas tehnoloģijas. Ja no tā izvairāmies, paliekam tikai par šo mašīnu, tehnoloģiju lietotājiem. Tagad bērni ar tehnoloģijām ir uz tu, bet ir jautājums, kā bērnus mācīt, lai viņi nebūta tikai tehnoloģiju lietotāji, lai gribēta paši radīt tehnoloģijas. Lai cilvēki Latvijā būta tie, kuri rada jaunās lietas, nevis tikai izmantota cita valsta uzņēmēju radītās. Tas ir liels izaicinājums, mūs gaida interesants un nezināms laiks, kurā viss notiek arvien straujāk.

Tehnoloģiju attīstība ir tā, kas visu laiku liek mācīties. Tehnoloģijas jau neattīstās tikai tehnoloģiju pēc, bet tāpēc, ka gribam izdarīt kaut ko ātrāk, lētāk. Jākļūst gudriem, lai tās mums palīdz, lai padara mūsu dzīvi vienkāršāku. Būšu priecīga, kad būs pašbraucošās mašīnas. Ar lielu prieku atbraucu uz Cēsīm ar vilcienu, kamēr braucu, varu strādāt, kārtot biznesa darījumus, sarunāties ar draugiem, kaut vai lasīt tā vietā, lai sēdēta pie stūres. Ir cilvēki, kam braukšana sagādā prieku, es neesmu no tiem. Mašīnu izmantoju, lai nokļūta no vienas vietas uz otru, ja man būta iespēja šo laiku izmantot lietderīgāk, to noteikti darīta.

- Ja runājam par tehnoloģiju attīstību, vai varam prognozēt, kas būs pēc desmit gadiem?

- Domāju, nē. Viss atkarīgs no tā, cik ātri notiks datu apstrāde. Patlaban pasaulē gaida, kad notiks lēciens kvanta skaitļošanā, tas varēta visu kardināli mainīt.

Patiesībā jaunās tehnoloģijas, jaunie rīki rodas katru dienu, pat katru stundu. Mainās arī skatījums uz visu IT sistēmu. Stāsts ir par atvērtību, sadarbību, protams, visam pamatā ir IT drošība, personas datu aizsardzība, bet jāsaprot, ka pasaule ļoti mainās, tāpēc mums jābūt gataviem mainīties līdzi.

- Tas ir izaicinājums arī izglītības sistēmai, jo šobrīd nezinām, ko mācīt paaudzei, kas darba tirgū nonāks pēc pieciem desmit gadiem.

- Jāņem vērā, ka apmēram puse no bērniem, kuri šobrīd mācās skolās, nākotnē strādās profesijās, kādu pagaidām vēl nav. Ir jautājums, kā iemācīt viņiem pašiem spēt mācīties. Jāmāca kritiskā domāšanai, lai cilvēki spēj objektīvi, kritiski saprast, lai visā informācijas pārbagātībā pieņemta pareizos lēmumus.

- Laikam jau jāmainās arī pedagogiem, jo šobrīd audzēknis tehnoloģijās dažbrīd ir krietni pārāks par pedagogu.

- Tā ir taisnība, un ne tikai skolā, arī ģimenē tas mainījies. Kādreiz tēvs,vectēvs bija tas, kurš visu iemācīja dēliem, mazdēliem, bet šodien mazdēls māca vectēvam apieties ar viedtālruni. Aktuāls ir jautājums par attiecībām starp paaudzēm, starp skolēnu un pedagogu, starp studenta un profesoru. Kādreiz skolotājs bija tas, kurš zināja, kurš deva zināšanas, ko citur nevarējām iegūt. Tagad zināšanas varam iegūt visur, bet mums vajag skolotāja, profesora viedumu, lai viņš parādīta ceļu, kā pareizi šīs zināšanas izmantot.

- Varbūt vairāk jāmāca spēja analizēt, salikt faktus, saprast, kas ir patiesi, kas nav, izdarīt pareizo secinājumu. Varbūt nemācīt, no kura līdz kuram gadam dzīvoja Rainis, bet spēt vērtēt viņa devumu literatūrā.

- Pildīju šī gada vēstures eksāmenu, kas bija publicēts internetā, tur ir jautājumi, kurā gadā notika viena vai otra kauja. Bet ko man tas dod? Drīzāk svarīgi saprast, kādi bija kaujas rezultāti, kāpēc tā notika, kāpēc vēsture pavērsās vienā vai otrā virzienā. Daudz svarīgāk ir spēt izdarīt šādus secinājumus, nevis vienkārši iekalt gada skaitļus, kas paši par sevi neko nedod, neko nenozīmē. Vēsturnieki, iespējams, varēta tam nepiekrist, bet man liekas svarīgi, lai cilvēki saprot, ko viņi var no tā mācīties, kāpēc situācija bija tāda, kāpēc tā tieši tā pavērsās.

-Vai šādas pārmaiņas izglītībā var veikt tie, kuri strādājuši pēc vecajām sistēmām?

- Manuprāt, tas nav atkarīgs tikai no vecuma. Ir gados veci vecāki, skolotāji, profesori, kuri gatavi mainīties, un netrūkst gados jaunu, kuri nav gatavi pārmaiņām. Kā saka, nav svarīgi, cik tev gadu, bet cik tu jūties vecs, tostarp domāšanā un dzīves uztverē. Jo pieredzējušam skolotājam, profesoram ir viedums, kā trūkst jaunajiem, un ja pie šī vieduma viņš ir gatavs jaunajam, gatavs mainīties un saukt līdzi citas, viss ir kārtībā.

Pērn Ekonomikas forumā, runājot par prasmēm, kas vajadzīgas nākotnē, tika minēts, ka līdz 2022.gadam katram vajadzētu 101 dienu apzināti mācīties. Arī darba devējam jāmainās un jāveicina darbinieku izglītošanās. Lielās starptautiskās kompānijās ir šī mācīšanās kultūra, bet kā to veikt mazajiem uzņēmējiem... Viņiem nav laika, jāskrien, taču jāatrod iespēja apstāties, apgūt ko jaunu, un tad ar pilnīgi cita skatījumu varēs iet uz priekšu. Te var atzīmēt kāda "klasiķa" teicienu, un daudzi atpazīs, kurš to teica - mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties! Taisnība viņam bija, pašreiz nav cita varianta!

- Kā šādā pārmaiņu laikā jauniešiem izvēlēties savu nākotnes profesiju? Ja nu to pēc gadiem vairs nevajadzēs?

- Tāpēc no informācijas un komunikāciju tehnoloģijas nozares puses gribam, lai programmēšanu, algoritmisko domāšanu māca jau no 1.klases. Jo neatkarīgi no tā, vai bērns būs ārsts, jurists, vēsturnieks, programmētājs, algoritmiskā, loģiskā domāšana noderēs ikvienam. Lai būta sapratne, kā digitālā vide strādā, ko var no tās prasīt. Ja uzņēmējs saprot, ko grib no tehnoloģijām, viņš var prasīt programmētājam, lai to īsteno.

- Svarīgi nebaidīties, nenoliegt, bet pieņemt?

- Jā, nebaidīties, ka mašīnas atņems darbu, bet saprast, kā iespējams tās izmantot savā labā. Kaut vai mākslīgais intelekts. Patiesībā tas ir vienkārši. Es izdomāju, ko gribu, saprotu, kādi dati ir manā rīcībā, saprotu, kā mācu šo mašīnu, un tieši tā, kā es to mācīšu, tāds arī būs rezultāts.

Mums taču katram darbā ir kādas mehāniskas darbības, ko darām, lai gan, visticamāk, nepatīk to darīt. Taču jādara, jo nav citas iespējas. Bet varbūt to iemācīt darīt mašīnai? Tajā brīdī, kad man jālabo studenta darbi, vienmēr domāju, ka es būtu tik laimīga, ja to manā vietā izdarīta mākslīgais intelekts. Starp cita, angliski tas jau strādā, cera, būs arī latviski. Tad es būšu laimīga apmācīt mākslīgo intelekta, lai viņš izlabotu šos darbus. Jo man žēl sava laika, ko pavadu, labojot 100- 150 darbus, es labāk to izmantota lietderīgi, kaut vai pati mācītos, lai gūta ko jaunu, lai varēta radīt ko jaunu.

Te vienkāršs salīdzinājums. Cik agrāk laika tika tērēts, ar rokām mazgājot veļu? Daudz. Tagad to dara veļasmašīna, kas arī ir tehnoloģija. Vai spējam izmazgāt ar rokām? Droši vien varam. Bet vai to vajag? Visticamāk, nē.

Publicēts laikrakstā Druva 7.06.2019.

Dalīties