Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, asociētais profesors
Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, asociētais profesors

Gundars Bērziņš: Nodokļu sistēma - valsts konkurētspējas stūrakmens
Liene Bērziņa, Sabiedrisko attiecību speciāliste
06.09.2017

Mēdz teikt, ka nāve un nodokļi ir neizbēgami, jo gandrīz katru dienu mums visiem tos nākas maksāt: tiešā veidā - pērkot preces un pakalpojumus - vai netieši - ceļu uzturēšana, veselības aprūpe, izglītība un sabiedrisko mediju uzturēšana. Tāpat kā atšķiras katra indivīda samaksāto nodokļu apjoms, dažāda ir ari katra cilvēka motivācija tos maksāt, kā arī gaidu līmenis - kādus pakalpojumus par to vēlamies saņemt. Tāpēc labklājības valstīs starp sabiedrību un valsti pastāv sociālais kontrakts - vienošanās par nodokļu apmēru, ko iedzīvotāji ir gatavi maksāt, un pakalpojumu apjomu, ko valsts par to ir gatava nodrošināt. Savukārt Latvijā mēs joprojām neesam definējuši, ko no valsts sagaidām izglītības, veselības, sociālā atbalsta, drošības u. c. jautājumos. Vēl vairāk -mēs tā arī neesam politiski izšķīrušies, vai vēlamies maksimāli godīgi pārdalīt to mazumu, kas mums ir, vai tomēr vēlamies iet attīstības ceļu un vairot valsts un sabiedrības bagātību. Tāpēc politiķiem ir tik grūti vai pat neiespējami ar sabiedrību konstruktīvi diskutēt par nodokļiem un to apjomu.

Vēl viens būtisks aspekts, kas apgrūtina dialogu un pozitīvu pārmaiņu īstenošanu, ir katastrofāli zemais sabiedrības uzticības līmenis valstij. īpaši svarīgs ir ilgtermiņa uzticības līmenis, jo tas nodrošina vispārējo sabiedrības attieksmi pret nodokļu maksāšanu. Par zemu uzticības līmeni valstij gadu no gada liecina gan SKDS veiktās iedzīvotāju aptaujas, gan samērā augstais ēnu ekonomikas īpatsvars - aptuveni 20 % no IKP, gan ari daudzskaitlīga cilvēku emigrācija. 

Lai izvērtētu jaunās nodokļu sistēmas plusus un mīnusus, ir nepieciešams atgādināt, kas, ekonomikas pētniekuprāt, ir laba nodokļu sistēma, kādi ir tās mērķi un loma valsts pastāvēšanā. Ekonomiskā liberālisma pamatlicējs Ādams Smits savā darbā Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem ir definējis četrus valsts nodokļu sistēmas veidošanas pamatprincipus, kas mūsdienās ir tikpat aktuāli kā pirms 240 gadiem: nodokļu sistēmai ir jābūt taisnīgai, skaidrai, ērtai un ekonomiskai. Taisnīgums nozīmē, ka visi cilvēki vai uzņēmumi, kas atrodas vienā kategorijā, maksā vienādi, skaidrība - ka nodokļu sistēma nav pakļauta interpretācijai, savukārt ērtums - ka nodokļu sistēma ir maksimāli orientēta uz klientu servisu, bet ekonomiskums - ka nodokļu uzraudzība un iekasēšana ir lēta. 

Mūsdienās šie četri principi ir paplašināti līdz desmit, pievienojot vēl sešus labas nodokļu sistēmas raksturlielumus - caurspīdīgums, neitralitāte, nodokļu bāzes plašums, vienkāršība, prognozējamība un stabilitāte. Savukārt valsts uzdevums ir ar nodokļu sistēmas palīdzību realizēt trīs svarīgākās prioritātes: nodrošināt valsts ilgtspējību un noturīgu ekonomikas konkurētspējas palielināšanos, tādējādi vairojot iedzīvotāju labklājību; nodrošināt valsts stratēģisko mērķu sasniegšanu un finansēšanu; pildīt valsts pamatfunkcijas un nodrošināt pakalpojumus iedzīvotājiem. 

Manuprāt, lielākā sistēmiskā kļūda, kas atkal tika pieļauta Latvijas jaunās nodokļu sistēmas veidošanas procesā, ir tā, ka no visām trim prioritātēm tika aplūkota tikai viena - valsts īstermiņa fiskālo problēmu risināšana, tāpēc Latvijai joprojām nav ilgtermiņa stratēģiskā redzējuma darbaspēka nodokļu jautājumā. Mēs uz nodokļu sistēmu joprojām skatāmies ļoti lokāli, es pat teiktu - provinciāli, it kā kaimiņos, Eiropā un pasaulē neeksistētu citas valstis, kuras ar mums katru dienu konkurē par ārvalstu investīcijām, uzņēmējiem un arī iedzīvotājiem. Nodokļu sistēmas nozīmību valsts konkurētspējas nodrošināšanā nedrīkst novērtēt par zemu, īpaši pašlaik, kad tradicionālo ekonomikas stimulēšanas veidu loma ir samazinājusies. Pievienojoties eirozonai (EZ), mēs esam zaudējuši iespēju izmantot valūtas kursu ekonomikas stimulēšanai, savukārt arvien pieaugošais valsts atbalsta regulējums ir samazinājis iespēju tieši subsidēt atsevišķas nozares un uzņēmumus. 

Latvijas uzņēmumi vēl tikai sāk apsvērt savu uzņēmumu izvietošanu ārvalstīs, bet starptautiskajiem investoriem potenciālo izmaksu aprēķināšana ir rutīna, piemēram, Latvijā darba devējam viena neto eiro izmaksa darbiniekam izmaksā 1,74 eiro, Lietuvā -1,69 eiro, Igaunijā - 1,65 eiro, bet Īrijā -1,37 eiro. Starpība var šķist neliela, tomēr Latvijā darbaspēka izmaksas šobrīd ir par 5 % augstākas nekā Igaunijā un par 27 % lielākas nekā Īrijā. 

Otrs rādītājs ir viena darbinieka t. s. īstais nodokļu apmērs (angļu val. real tax rate), kas tiek aprēķināts, kopējam sociālajam nodoklim pieskaitot ienākuma nodokli un PVN, bet iegūto summu dalot ar bruto algu. Šis rādītājs Latvijā ir 46,35 %, Lietuvā - 44,85 %, Igaunijā - 43,48 %, Īrijā - 32,61 %. 

Šie aprēķini ļoti labi izgaismo galveno jaunās nodokļu reformas nepilnību: pretēji valdības solītajam tā arī nav izdevies samazināt kopējo darbaspēka nodokļu slogu. Reizē ar jauno nodokļu regulējumu Latvija Baltijas reģionā ir gandrīz konkurētspējīga tikai algu grupā līdz 1666 eiro mēnesī, bet vairs neesam konkurētspējīgi augstāka atalgojuma grupā. Tas var sekmēt to, ka turpināsim zaudēt mūsu uzņēmumus un Latvijai būs problēmas ar ārvalstu tiešo investīciju piesaisti. Apdrošināšanas un banku sektors tam ir labs piemērs. Progresivitātes principa ieviešana situācijā, kad uzticības līmenis valstij ir ļoti zems, bet ēnu ekonomikas īpatsvars - augsts, rada pamatu bažām par nodokļa iekasēšanu. Jau drīzumā var izveidoties situācija, ka tos galvenokārt maksās tikai valsts kontrolē esoši uzņēmumi vai uzņēmumi ar augstu regulācijas pakāpi, piemēram, finanšu sektors. 

Samērā pozitīvi vērtējama ir jaunās nodokļu reformas sadaļa, piemērojot 0 % uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likmi reinvestētajai peļņai, savukārt peļņas izmaksas gadījumā piemērojot 20 % peļņas nodokli, vienlaikus atceļot kapitāla pieauguma nodokli. Ir cerības, ka ilgtermiņā šīs izmaiņas palielinās uzņēmumu kapitalizāciju, paverot jaunu investīciju iespējas. Te lielākie izaicinājumi ir sagaidāmi tā piemērošanā, jo tiek atstāta ievērojama telpa interpretācijai attiecībā uz reprezentācijas izdevumiem. Grāmatvežiem, auditoriem, finanšu konsultantiem un VID darbs būs garantēts, jo pašlaik interpretācijas iespējas ir ļoti plašas. Mēs varam tikai cerēt, ka, izstrādājot MK saistošos noteikumus, tiks maksimāli samazinātas interpretācijas iespējas un palielināta iekasēšanas vienkāršība. 

Kārtējās akcīzes nodokļa izmaiņas vairāk ir vērtējamas kā budžeta fiskālo vajadzību nodrošināšanas avots un nav uzskatāmas par reformu. Vienlaikus tās var nopietni ietekmēt vairāku nozaru konkurētspēju, piemēram, tranzīta un pārtikas nozares. 

Noslēgumā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka nodokļu sistēmas mērķis ir valsts konkurētspējas paaugstināšana, veidojot vidi, kurā var ne tikai attīstīties mazi un vidēji uzņēmumi, bet arī ienākt lieli ārvalstu uzņēmumi, kas ne vien maksā nodokļus, bet arī paaugstina valsts un tās iedzīvotāju kompetenci un attīsta sadarbību. Mums būtu jāmācās no Ķīnas, kas apzināti veicināja ārvalstu uzņēmumu ienākšanu, ļaujot strauji attīstīties Ķīnas darba ņēmēju un uzņēmēju kompetencei. Reformas rezultāts, iespējams, būtu labāks, ja pirms tās izstrādes uzsākšanas mēs būtu izvirzījuši konkrētu mērķi, piemēram, Baltijā augstākais IKP uz 1 iedzīvotāju. Pašlaik Latvijā IKP uz 1 iedzīvotāju ir 65 % no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa, Lietuvā - 75 %, Igaunijā - 74 %, bet Īrijā - 177 %. Tas nozīmē, ka jau pašlaik Lietuva un Igaunija ir par 10 % (-3,4 tūkstoši eiro gadā) tuvāk Eiropas līmenim nekā Latvija un šī plaisa turpinās būt galvenā Latvijas politikas problēma arī pēc nodokļu reformas. 

Publicēts žurnālā "Kapitāls" septembra numurā.