Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Mikus Losāns: Latvijas nākotne ir uzņēmējdarbībā!
Pēdējās izmaiņas veiktas:
26.02.2012

Dažiem jauniešiem studiju laiks ir tikai skolas bezrūpīgās dzīves turpinājums. Līdz sesijai var neko nedarīt un būt laimīgs, jo tomēr esi students. Un tikai vēlāk, pēc augstskolas beigšanas, saņemot izglītības apliecinājumu, daži jaunieši sāk saprast, ka ir laiks virzīties tālāk, meklēt darbu, sakārtot savu dzīvi. Taču tā nedomā visi. Ir studenti, kas jau pirms iestāšanās Universitātē zina, ar ko grib nodarboties, un galvenais, kā. Studenta statuss viņiem ir arī sava veida privilēģija, kas atver plašas iespējas un palīdz realizēt iecerēto.   Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības (EVF) fakultātes students Mikus Losāns ir tieši tāds students. Novembra vidū EVF telpās norisinājās tā dalībniekiem un pašai Universitātei unikāls pasākums – tika ražota nevis intelektuālā, kā tas parasti notiek, bet pavisam īsta materiālā prece – spēle „Laiks Biznesam”, kuru izdomājis un izstrādājis Mikus un viņa palīgi.

Kāds bija tavs ceļš uz to, ko esi paveicis?


Apmēram 8. vai 9. klasē sapratu, ka man patīk radīt kaut ko jaunu, atrast interesantus risinājumus. Ar laiku nāca atklāsme, ka uzņēmējdarbība varētu būt tas lauks, kurā es gribētu un varētu darboties. Kad biju Sanktpēterburgā, man ļoti iepatikās turienes pankūku kioski, kuros varēja nopirkt pankūkas ar dažādiem pildījumiem. Nodomāju, ka Latvijā neko tādu neesmu redzējis un ka šis varētu būt mans pirmais biznesa projekts. Tad sāku intensīvi domāt par to, rakstīt biznesa plānus un sapratu, ka man patīk šis idejas tapšanas un realizēšanas process, man patīk pārsteigt cilvēkus ar jauninājumiem un uzņēmējdarbība ir lielisks veids, kā to darīt. Un tad jau, man liekas, aizgāja tas domino efekts. Sāku skatīties uz lietām nevis ar skolnieka, bet ar uzņēmēja acīm. Kad biju ārzemēs, tur notiekošo vēroju no uzņēmējdarbības viedokļa. Bija tā, ka es eju pa ielu: „Re, kāda reklāma. Interesanta ideja, neparasts noformējums, mums tāda nav.” Skatījos uz dažādiem produktiem un meklēju risinājumus, veidus, kā tos uzlabot.

Esmu pārliecināts, ka nākotnē būšu spēcīgs uzņēmējs, radīšu daudzus lielus uzņēmumus, kas palīdzēs ļoti daudziem cilvēkiem, radot tādus produktus, kas uzlabos Latvijas un pasaules iedzīvotāju ikdienu un padarīs Latviju par spēcīgu valsti pasaules tirgū. Es esmu pārliecināts, ka Latvijas nākotne ir uzņēmējdarbībā.

 

Vai tu tiešām vienmēr esi gribējis būt uzņēmējs? Kā bija bērnībā? Vai negribēji kļūt par kosmonautu?


Atceros savu bērnību Kuldīgā, kad mana ģimene bija diezgan nabadzīga. Mani vecāki bieži vien nevarēja atļauties nopirkt kādas rotaļlietas, kas tolaik bija populāras manu draugu vidū, un es atradu risinājumu – es sāku taisīt tās lietas pats. No dažādām saimnieciskām lietām iznāca gan mašīnas, gan dažādas celtnes, spēles u. c. Un tajā laikā man tas tik ļoti patika, ka es nolēmu – vēlos būt izgudrotājs, zinātnieks, kas radīs jaunas lietas. Man liekas, es tā domāju visu bērnību. Bija arī periods dzīvē, kā jau visiem, kad es nezināju, kas tieši vēlos būt. Tad nāca šī uzņēmējdarbība. Un es tagad arī redzu paralēles starp manu bērnības sapni un tagadējo nodarbošanos, jo uzņēmējs ir tas pats izgudrotājs, kas rada jaunas idejas, turklāt zina, kā tās realizēt.


Ir informācija, ka tava uzņēmēja karjera sākās ar skolas mācību uzņēmumu. Pastāsti, kā tev tajā gāja?

Bija tā, ka mans pirmais projekts, kuru es nosaucu „Pankūku namiņš”, izgāzās. Izrādījās, ka nepilngadīgam jaunietim ir ļoti grūti sākt savu biznesu. Tomēr tas mani nenobiedēja, bet gan lika meklēt citus ceļus, un vienu no tiem man piedāvāja tā laika Āgenskalna Valsts ģimnāzijas ekonomikas pasniedzēja Inga Riemere. Viņa sadarbojās ar „Junior Achievement Latvia” un regulāri sniedza mums ziņas par visāda veida skolēnu aktivitātēm. Un, kad es mācījos 11. klasē, viņa piedāvāja izveidot skolēnu mācību firmu un dabūt par to atzīmi „10”. Es nedzirdēju „dabūt desmitnieku”, bet gan biju sajūsmā par ideju: izveidot mācību firmu. Es to noteikti darīšu! Un tad es daudz ko uzzināju. Izrādās, ka nedrīkst darboties pārtikas nozarē, bet tas bija OK, jo man nebija svarīgi, kādā virzienā darboties, man galvenais bija nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tad sāku rakstīt biznesa plānu, sākumā divatā ar draugu, pēc tam mums radās nesaskaņas, un es paliku viens pats. Tā kā ar pankūkām nodarboties nedrīkstēju, sapratu, ka ir jāizdomā kaut kas tāds, lai varētu izmantot savu skolēna statusu. Kādu dienu es ieraudzīju, ka skolēni joka pēc bija uzlikuši uz sienas lapiņu: „Brīva vieta Jūsu reklāmai”. Un es nodomāju: „O! Tā taču ir taisnība!” Tas, ka esmu skolēns, tas, ka tā ir mācību firma, palīdzēs man sarunāt ar skolu direktoriem, lai viņi ļauj izvietot reklāmu par velti. Zvanīju un gāju uz tikšanos uz visām skolām, visi bija diezgan laipni un atbalstīja ideju par skolēna Losāna mācību firmu, tomēr atskanēja jautājums: bet kāds mums no tā būs labums? Es gan jau biju sagatavojies šim jautājumam. Es viņiem paskaidroju, ka šī ir skolēnu mācību firma, ieņēmumu man nav un diemžēl es viņiem nekādu materiālo labumu piedāvāt nevaru. Bet tieši tāpēc, ka esmu skolēns un šī ir skolēna mācību firma, būtu ētiski, ja viņi mani atbalstītu. Tādā veidā sarunāju 11 skolas.

Nu ko, skolas man bija, produkts bija, tagad bija jāatrod, kas to produktu pirks. Problēma bija tāda, ka ar skolēnu mācību firmu neviens nopietns uzņēmums īsti nevēlas sadarboties. Man nācās apzvanīt kādus 50 vai pat 100 uzņēmumus. Atceros, ka starpbrīdī gāju klusā vietā ar telefonu rokās un zvanīju, zvanīju. Viņi man jautāja, kāds ir manas firmas reģistrācijas numurs, es atbildēju: „AA16473829...”. Par to viņi smējās, sakot: kas tas par reģistrācijas numuru, tāds nevar būt. Jebkurā gadījumā es cīnījos un atradu vienu uzņēmumu, kas izrādīja interesi par manu piedāvājumu. Tas bija „Forum Cinemas” kinoteātris. Man sarunāja tikšanos. Es biju mežonīgi uztraucies! Atradu internetā līguma paraugu, nomainīju rekvizītus, izprintēju un gāju tikties ar manu potenciālo pasūtītāju. Atceros, mani sagaidīja tāda nopietna sieviete un aicināja aprunāties uz sarunu istabu. Mans piedāvājums bija reklāma visās manās 11 skolās par Ls 75 nedēļā, ko es uzskatīju par diezgan augstu cenu, un viņi man teica, ka vēlas izvietot reklāmu 3 nedēļas, kas nozīmēja, ka man būs ienākums Ls 225. Ārprāts, es biju šokā! Būdams skolēns, pa 3 nedēļām dabūju tādu naudu, kādu daži kvalificēti strādnieki tolaik nesaņēma mēnesī. Tas bija mans pirmais uzņēmējdarbības ieņēmums, un tā sajūta, kad tu paraksti pirmo līgumu un dabū pirmos ieņēmumus, tā vienkārši ir neaprakstāma. Bija arī problēmas tajās skolās, plakātus rāva nost, es tos atkal līmēju , līdz beidzot sapratu, ka man vajag rāmjus. Atradu uzņēmumu, kas ar to nodarbojās, „HLDisplay”, aizgāju pie viņiem un nopirku savus pirmos pamatlīdzekļus – 11 dzeltenus rāmjus, kuri man izmaksāja aptuveni Ls 100. Tā bija interesanta sajūta – pirkt kaut ko nevis sev, bet uzņēmumam, turklāt par tik lielu naudu. Tas bija mans pirmais ieguldījums manā mācību firmā, kuru dibinot un vadot es ieguvu ļoti lielu pieredzi un kuru vēlāk izveidoju par SIA.

Es ne ar ko neatšķiros no jebkura cita jaunieša un esmu pilnīgi pārliecināts, ka jebkurš jaunietis, smagi strādājot, var izveidot uzņēmumu. Kāpēc gaidīt, kamēr paies gadi? Nedrīkst domāt, ka tam ir nepieciešamas kādas ļoti īpašas zināšanas, kāda mistiska izglītība, nē! Uzņēmumu izveidot var jebkurš, kas to tiešām vēlas! Un, ja ir ideja, kā nodibināt savu uzņēmumu, nedrīkst to atstāt! Zināšanas nāks praksē. Piemēram, kad taisījos izveidot SIA, man nebija ne jausmas, kā to reģistrēt, ar ko sākt, kur vērsties. Es neapstājos, bet izzubrījos cauri pilnīgi visiem noteikumiem, kas bija pieejami, un re, man tagad ir SIA. Bet, izrādās, ka tas ir tikai sākums. Es nezināju, kas ir grāmatvedība. Tagad, mācoties Latvijas Universitātē, es gan apjēdzu, kas tas ir, bet tolaik es vispār nezināju, kā tā ir jākārto, kur nu vēl, kā to darīt. Zvanīju savam tēvocim, jautāju: „Kas ir grāmatvedība?” Viņš man atbildēja: „Vai, Miku, tas ir traki.”

Un tāpēc tu nolēmi iestāties Latvijas Universitātē?

Arī tāpēc! Bet problēmu ar grāmatvedību nācās risināt uzreiz, un es nolēmu izmantot grāmatvedības firmas pakalpojumus. Pašā sākumā pilnīgi visu prasīju grāmatvedei, kas ar mani sadarbojās. Un pakāpeniski manas zināšanas grāmatvedībā no nulles sāka virzību uz bezgalību. Risinājums ir vienmēr, un nedrīkst baidīties no mazām problēmām, kas stājas priekšā lielām idejām. Es pilnīgi noteikti mudinu jaunus cilvēkus nekautrēties sākt savu biznesu, attīstīt savas idejas, it sevišķi tagad, kad Latvijā un Eiropas Savienībā tiek piedāvāts tik daudz programmu, kas atbalsta jaunus uzņēmējus un viņu idejas. Es iesaku sākt cīnīties un uzvarēt.

Notikumi rāda, ka tev tas ļoti labi sanāk. Pierādījums ir, ka nesen Jāņa Rozes grāmatnīcas un „Ludo” veikalos parādījās jaunā unikālā Latvijā ražotā spēle „Laiks Biznesam”. Pastāsti, kad un kā tev radās ideja par šāda veida spēles izveidošanu?

Man visu laiku bija daudz dažādu ideju, kuras es vēlējos īstenot, piedāvājot tās citiem uzņēmumiem, bet, tās diemžēl netika novērtētas. Tad es sapratu, ka man ir jāizveido savs, jauns produkts, kurā es varēšu ieguldīt visu savu radošo garu un uzņēmēja spējas. Atcerējos, ka pirms kāda laika man radās ideja par spēli, kas varētu iepazīstināt spēlētājus ar uzņēmējdarbību. Tagad to spēli sauc „Laiks Biznesam”.


Kā senā ideja par spēli tapa par „Laiks Biznesam”?

Es sāku to attīstīt pirms 3 gadiem. Šī spēle, ko tagad mēs apspriežam, nebūt nebija līdzīga tās pirmajai versijai, kuru es izstrādāju. Sapratu, ka tā nav laba, un atmetu. Tas pats notika ar otro versiju, bet trešo es jau balstīju nevis uz saviem priekšstatiem, bet gan uz konkrētu ekonomikas modeli. Un tieši trešais variants, manuprāt, bija tas, ko vajadzēja attīstīt tālāk, un es sāku to darīt. Apmēram 2 gadus es domāju tikai par spēli, tā tika simtiem reižu testēta, modificēta, atkal testēta. Līdz beidzot mehāniski tā bija noslīpēta. Tad pēdējā gadā, mēs veidojām dizainu: es, mani draugi un students – dizaineris. Pēc 2,5 gadiem rādās produkts, ko es vēlējos redzēt. Attīstības procesā man radās arī jautājums, no kurienes piesaistīt naudu, jo es sapratu, ka kredīts man neder, dabūt naudu pēc principa FFF (Friends, Fools, Family) man arī nebija iespējas. Tad es izdomāju savu konceptu papildu finansējuma iegūšanai. Es piedāvāju reklāmas izvietošanu uz spēles elementiem, kā reklāma kalpos arī dažādas komunikācijas un publiskās aktivitātes, piemēram, arī šī intervija, lai reklāmdevēji varētu nostiprināt savu vēstījumu un vairākkārt atgūt savu ieguldījumu. Cits piemērs – novembra vidū EVF telpās notika galda spēles pirmo eksemplāru komplektēšana, kurā piedalījās mani draugi un radi un kur, pateicoties televīzijai, tika reklamēta ne tikai spēle, bet arī Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte.


Bet saki, vai pa gandrīz 3 gadiem tev kaut vienu reizi radās doma pamest to visu un aizmirst šo ideju?


Nē, man neradās tāda ideja vienu reizi, bet kādas desmit, vai pat divdesmit reizes! Es sev saku: „Paklau, Miku! Tas ir pilnīgs murgs! Nekas neizdosies, tu darbojies jau labu laiku ar divām versijām... Tu ieguldi laiku, darbu, bet nekas nenāk atpakaļ!” Bet man laikam bija tāda nostāja – ja es pametīšu šo projektu, tad es principā varu pamest jebkuru citu projektu. Pamest projektu, kas jau ir kādā attīstības stadijā, kaut kāda iemesla pēc, vai tas ir slinkums, vai kaut kas cits, ir muļķīgi. Turklāt ļoti daudzi mani draugi un paziņas skatījās un redzēja, kā es cīnos, un man liekas, viņus tas arī kaut kā iedvesmoja, un, zini, ja es pēc viņu vārdiem „Hei, Miku, tu esi malacis!” spētu pamest to ideju, man liekas, es arī viņiem liktu kādā veidā vilties manī un tajā domā, ka, patstāvīgi strādājot, var sasniegt savus mērķus, lai cik grūti tas neliktos. Tieši šo iemeslu dēļ, man tas vienkārši bija jāizdara līdz galam. Tas tā notika, un tagad es droši zinu, ka jebkuru projektu, kuru es uzņemšos īstenot, es noteikti īstenošu, tas man liek ticēt sev, saviem spēkiem vēl vairāk, un tas tiešām ir svarīgi. Es sapratu, ka man vienīgais ceļš ir finišs.


Saka, ka vislabākā sajūta biznesā ir tad, kad tava ideja atnes pirmo latu. Vai tas tā ir? Kāda sajūta tev bija, kad pirmais tikko sakomplektētās spēles pircējs to nopirka tieši Universitātē?


Savādi, bet atceros, ka man nebija tādas sajūtas: „O!” Tad, kad es ieguvu reklāmdevēju finansējumu, tas bija kā akmens no pleciem, bija nereāli laba sajūta, kad es sapratu, ka tā ideja tiešām ir vērtīga arī reklāmdevējiem, ka viss izdosies, es gandrīz vai raudāju prieka asarās. Un šī sajūta, ka tu esi cīnījies, tu esi ielicis darbā visu savu spēku, visu sirdi un dvēseli, visu no sevis, un tu sasniedz to punktu, no kura redzi, ka tas izdodas, tas ir neaprakstāmi. Lūk, par to man bija lieliska sajūta... Tā diena, kad mēs ražojām spēles pirmās vienības LU EVF telpās, bija ļoti emocionāla, tāpēc es īpaši nepamanīju, kādas man emocijas radās, pārdodot spēli. Bet, kad būs realizēti visi 1000 „Laiks Biznesam” pirmie eksemplāri, tas es būšu laimīgs. Tad es izveidošu darba komandu, un tad mēs cīnīsimies un būsim kalna galā.